sestdiena, 2012. gada 22. septembris

ziedu valoda?



Vakar vakarā nevarēju aiziet gulēt. Iesāku lasīt Vanesas Difenbauas grāmatu "Ziedu valoda". Grāmatnīcā akcijas laikā to iegādājos, jo grāmatas beigās atrodama pamatīga ziedu nozīmes vārdnīca - gan noderēs... Un ja nu pušķī visus ziedus piemeklēt pēc to nozīmes, - nodomāju, pāršķirstot grāmatu grāmatnīcā. Par sižetu gan šaubījos. Taču sākot lasīt, grāmata aizrāva. Tik ļoti, ka acu priekšā uzburot galvenās varones apcerētos ziedus, man ļoti sagribējās atkal pastrādāt ar ziediem. Varbūt kādus floristikas kursus? Tik sen tas nav darīts... Man šķita, ka jūtu ziedu smaržu savā istabā...

Mans zieds šovakar laikam ir Angelika [angelica pachycarpa] - iedvesma. Tikai nepazaudēt to...

Bet grāmatu iesaku visiem. Īpaši tagad, kad ārā aiz loga sācies drēgnais rudens, bet krāšņās šī gadalaika rotas - krāsainās lapas, vēl nerotā kokus. Un fonā šodien mašīnā atrasts CD - 25 songs, Verschiedene Interpreten [alternatīvā mūzika, vācu izlase].




piektdiena, 2012. gada 21. septembris

beidzot, beidzot, beidzot...











Pagājis krietns laiciņš kopš manas pirmās ziņas šajā vietā.  Bet man ir attaisnojums - vismaz man pašai [hi-hi]... Šī gada 1. septembrī es izgāju pie vīra. Tagad mēs esam precēti!

Laiks līdz kāzām pagāja vēja spārniem - gatavošanās, ideju meklēšana, dažādu sīkumu, lielu un maziņu detaļu pārdomāšana. 
Dziesmu grāmatas, baznīcas lapiņas, galda kartes, ielūgumi, aploksnes, krāsas un toņu nokrāsas, ziedi un sveces, mežģīnes un lentes... Cik būs viesi, vai visus sanāks izguldīt, cikos pasniegt vakariņas, kādu dziesmu izvēlēties mūsu pirmajam valsim, vai mazākajiem viesiem būs ko darīt, ar ko labāk cienāt viesus brokastīs, vai mana matu frizūra izturēs līdz otrajai dienai, un ja nu mičošanā sals - ko labāk izvēlēties, lakatu vai bolero jaciņu...
Visas, kuras izdzīvojušas šo lielo gatavošanās procesu, zina, ko tas nozīmē. Šie miljons mazie jautājumi, kuri ar katru dienu skaita ziņā tikai aug un aug. Nosvītrotie darbi proporcionāli ar vien samazinās pret tiem darbiem, kuri vēl jāpagūst izdarīt. Turklāt, tās lietas, kuras jūs tajā brīdī satrauc, spēj būt arī tik mikroskopiski nenozīmīgas...

Bet es, to visu izdzīvojot, sapratu, ka es dievinu šo sajūtu... Dievinu šo gatavošanās procesu, mīlu katru šo mazāko niansi, izdzīvoju līdzi ik vienai mazākajai detaļai par un ap šo dienu. Lai gala beigās baudot šo dienu, mēs abi ar vīru varētu būt laimīgi un sapratu - viss ir tieši tā, kā sevī iekšā esam to izsapņojusi...

Vienā brīdī, kad darbu ir tik daudz, bet laika palicis maz, iekšā notiek nemitīga cīņā - par to, kas no tā visa ir būtisks, kam no tā visa patiešām jāpiešķir nozīme, ko no tā visa mierīgu sirdi var uzticēt citiem vai nedarīt vispār, bet kas jāapdara pašiem. Vīrs smaidot nosaka - es lemšu par tām lielajām globālajām lietām, Tev uzticēšu domāt par visām mazajām detaļām... Un tā arī ir! Mīļās meitenes - uzticieties saviem dzīvesbiedriem - lielās lietas vīrieši lieliski spēj izdomāt, sakārtot, nokārtot... Turklāt, arī tad, kad jums gan acīm ņirb desmitiem "rozīg-oranžīgie perik-laš-krāsas auduma gabaliņi" un Jūs nespējat izlemt, kura tieši no visām šīm krāsām vislabāk izskatīsies kāzu dekorācijās - uzlieciet galvu uz sava mīļotā pleca un palūdziet pēc palīdzības. Tas nekas, ka visas šīs krāsas viņam šķitīs vienādas. Tas nekas, ka viņš ilgi nespēs saprast, kāpēc šī lieta jūs nomoka jau dienām ilgi. Uzticieties viņam! Jūsu mīļotais lieliski spēs dot jums padomu un "sakārtos visu pa plauktiņiem", ar savu komentāru "atverot jums acis"... Turklāt, viņš jutīsies gaužām novērtēts, jo lietu darīšana kopā, iesaistīšana, īpaši gatavojoties kāzām (kas taču ir abu kopīgs pasākums), ir ļoti svarīga lieta.

Jūtu, kā šo visu rakstot, atkal esmu atgriezusies mūsu kāzu dienā... Smaržo pēc rozēm un pļavā plūktām smilgām. Pa automašīnas logo sitas smalks, silts rudens lietutiņš, dodot mums savu svētību. Viņš smaida un skatās uz mani, es arī smaidu... 

Mīļās dāmas, iespējams - arī kungi, turpmākie mani bloga ieraksti būs par dažādām šīm mazajām "stikla pērlītēm", ar kurām es sastapos, gatavojoties šai dienai. Tie būs ieteikumi, piemēri, mani padomi, tās būs bildes iedvesmai vai vienkārši krāsainākai dienas noskaņai. Priekā!










.....
[kad kolēģei, kura man palīdzēja sagatavot dažādus drukas materiālus priekš kāzām, jautāju - cik esmu Tev parādā, saņēmu atbildi - ilgu un laimīgu kopā dzīvošanu! novēlu to arī visiem tiem pāriem, kuri šogad svinēja vai vēl svinēs savu mīlestības dienu!]

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

how I wish that I never grow old* [bērnība]

TV reklāmā šī dziesma man tik ļoti iepatikās, ka nekavējoties sameklēju.

kāpēc blogs?

jau sen pie sevis iekšēji trinos un domāju - gribu rakstīt. ne tikai sev - uz baltas papīra lapas, pierakstu blociņā, domās... bet tā, lai arī citi var smelties kaut daļiņu no tā, kas veido manas dienas, manus priekus, idejas...
tā nu beidzot esmu te. hip hip urrrāaaa! mans pirmais ieraksts blogā. publiskā.

par ko es rakstīšu? par manas ikdienas stikla pērlītēm - tām mazajām, ikdienišķajām lietām un detaļām, kas iekrāso mūsu dienas, mūsu dzīves stāstus, veidojot tos tieši tādus, kādus tie ir. skaistus, mīlošus, krāsainus, priecīgus, gādīgus, kopīgus, siltus, skumjus, gaidošus, cerību pilnus, vientuļus, lietus lāsēm rotātus, mīlošus...
centīšos dalīties ar idejām, atklāsmēm, pieredzēto un izsapņoto. piepildīto un vēl gaidīto. un priecāšos, ja jūs man palīdzēsiet.